Agrāk debesis bija zilākas un zāles zāļāka... un Lāču augļu maize ar augļiem bagātāka. Pēdējā laika vilšanās minētajā produktā uzvedināja mani uz domām, ka jāpamēģina pašai tādu cept. Bažījos par to, vai liels augļu daudzums nepadarīs maizi smagu un ķepīgu, tāpēc pirmajā variantā pieturējos pie Lāču proporcijas jeb apmēram 35%. Žāvēti augļi un rieksti nav nekāds lētais prieks, ja mājās nav atbilstoši krājumi. Tāpēc man sanāca sava variācija - uz riekstiem ietaupīju un pieliku sēklu maisījumu no krājumiem. Un iedvesmojoties no veikala augļu riekstu maisījumiem, nolēmu nedaudz šokolādi pievienot.

Sastāvdaļas:

200 g ieraugs

200 g kviešu pilngraudu milti

300 g balto kviešu un rudzu miltu maisījums ICA I love ECO

210 g ūdens

7 g sāls

80 g sēklu maisījums (saulespuķu sēklas, sezama sēklas, linsēklas brūnās, linsēklas zelta, ķirbju sēklas)

80 g rozīnes

70 g aprikozes

70 g melnplūmes

50 g tumšās sokolādes

Vispirms sajaucu ieraugu ar lielāko daļu ūdens un miltu un atstāju raudzēties istabas temperatūrā 5 stundas. Pēc tam iemīcīju atlikušo ūdens, miltu daudzumu un piedevas. Šajā brīdī nāca apjausma par to, cik svarīgi ir iegādāties kvalitatīvus un stingrus augļus, jo neizbēgamā mīklas mīcīšana ir tiem nopietns pārbaudījums. Mācoties no sēklu maizes pieredzes, sēklas un augļus iepriekš mērcēju. Sēklu svars teju dubultojās, augļi gan uzsūca tikai 60 g ūdens.

Tā kā multivāres katls bija aizņemts, tad vēl kādas divas stundas nostāvēja istabas temperatūrā. Tajā laikā diezgan aktīvi rūga. Pārliku katlā un jogurta režīmā vēl divas stundas raudzēju. Kā bildē redzams, tad apakšdaļā maize ir nedaudz saspiesta jeb mīklas pārvietošana no viena trauka otrā to pabojāja. Tomēr kopumā tā uzrūga labi un pārspēja manas cerības.

Izmaksas: 2,49 €; sanāca 1,25 kg smags maizes kukulis jeb 1,99 €/kg.

Secinājumi: maize sanāca tiešām garšīga. Šokolādi gan labāk nepievienot, jo tā nomāc citas garšas. Sēkliņu vietā labāk tomēr likt riekstus. Un visu to bagātību noteikti vajag krietni vairāk - vismaz 50% no maizes. Pārliecinājos, ka smagnējie augļi netraucē mīklas rūgšanas procesam. Turpināšu ideālās proporcijas meklējumus.

Maize no pilngraudu miltiem tapa pēc mana vīra lūguma. Pirmais variants objektīvu iemeslu dēļ švaki pacēlās, bet bija ar labu garšu. Otrajam variantam tika pārmests sausums (bez sviesta, redziet, neesot garšīga), kuru es pati gan nejutu. Trešais variants, kuru arī publiskoju, tika atzīts par lielisku.

Sastāvdaļas:

200 g ieraugs (balto kviešu un rudzu miltu maisījums ICA I love ECO)

600 g pilngraudu kviešu milti Hercogs

400 g ūdens

7 g sāls

Iepriekš nebiju rēķinājusies ar to, ka pilngraudu miltiem tomēr vajadzība pēc lielāka ūdens daudzuma nekā baltajiem miltiem. Tad nu izmēģināju pieliet par 100 gramiem vairāk kā parasti. Mīkla sanāca ķepīga un mīksta tomēr saturīga. Gandrīz stundu raudzēju istabas temperatūrā un tad 3,5 stundas jogurta gatavošanās režīmā (sen jau gribēju šo izmēģināt). Multivāres katla ražotājs nav uzskatījis par vajadzīgu atklāt, kāda temperatūra ir šim režīmam, bet pieļauju, ka zemāka par 40 grādiem, jo mīkla uzrūga labi. Rezultāts sanāca pārsteidzoši labs. Ja līdz šim domāju, ka pilngraudu milti nedrīkst būt vairāk par pusi, jo tad maize sanāks smaga un nepacelsies, tad tagad pārliecinājos, ka arī ar 86% pilngraudu miltu maize ļoti labi uzrūga un sanāca vienkārši lieliska. Priekš manis tas laikam būtu maksimums, jo nav vēlmes ķēpāties ar ierauga barošanu ar pilngraudu miltiem (baltie milti tam garšo labāk un ar tiem ir veselīgāka izskata).

Izmaksas: 0,72 €; sanāca 1,15 kg liels maizes kukulis jeb 0,65 €/kg.

Secinājumi: rezultāts ir lielisks un recepti īpaši uzlabot vairs necentīšos. Vienīgi ar raudzēšanu varbūt vēl variēšu - vai nu tikai istabas temperatūrā vai tikai jogurta raudzēšanas režīmā.

Jūtos gana enerģijas pilna, lai nodotos eksperimentiem. Pārsvarā cepu vienu variantu, kas sastāv no miltiem, ūdens un sāls. Tā kā ģimene ilgojas pēc daudzveidības, tad es sāku eksperimentēt.

Pirmais mēģinājums ir sēklu maize.

Stockmann Trakajās dienās garāmejot gadījās nopirkt sēklu maisījumu - tas arī tapa par iedvesmas avotu. Ierastajai kombinācijai pievienoju apmēram 200 g sēklu.

Sastāvdaļas:

400 g ieraugs

~300 g ūdens

500 g milti (apmēram puse bija pilngraudu kviešu milti un puse baltie milti)

200 g sēklu maisījums (saulespuķu sēklas, sezama sēklas, linsēklas brūnās, linsēklas zelta, ķirbju sēklas)

7 g sāls

Raudzēju 8,5 stundas. Sanāca ar sēkliņām bagāta maize, kas, neskatoties uz savu blīvumu, pieklājīgi piebrieda. Dažas sastāvdaļas ir aptuvenas, jo kā jau tas gadās eksperimentējot, process ieviešs savas korekcijas. Būtiskākās bija saistītas ar ūdens daudzumu, jo nebiju rēķinājusies ar to, ka sausajām sēkliņām arī vajadzīgs ūdens.

Aptuvenās izejvielu izmaksas: 1,44 €, svars provizoriski ~1,2 kg jeb 1,2 €/kg.

Secinājumi: Rezultāts apmierinošs, bet recepte vēl uzlabojama.

Līdz šim maizi cepu cepeškrāsnī. Tad kad to cepu. Jo lielāka slodze, jo mazāk laika un enerģijas šai izklaidei, tāpēc pašceptas maizes prieki mūsu ģimenei sanāca vien periodiski. Vairāk kā gadu nebiju cepusi līdz nesen sev uz dzimšanas dienu uzdāvināju multivāres katlu. Pēc internetā lasītajiem cildinošajiem komentāriem man bija maldīgs iespaids radies, ka tas zupas katls, kā jamo dēvēju, VISU dara pats un man tik produkti no veikala jāatnes. Un jāsaliek tur iekšā. Izrādās parasts elektroniskais katls. Ir jau labs, tik nepiemīt tās neapzināti iedomātās brīnumainās īpašības.

Zupas katla godu glāba mans atklājums, ka tajā ērti var cept maizi. Sanāk ar plānu garozu, kas man svarīgi. Ērti, ka nav jācilā pēc raudzēšanas un netiek zaudēts neviens no man tik svarīgajiem gaisa burbulīšiem (esmu gaisīguma cienītāja). Un, protams, 21. gadsimta ērtības - var noregulēt laiku, kad sākt cept un cik ilgi. Vienīgi jārēķinās ar to, ka tas silda tikai no apakšas, tamdēļ maizi kādu stundu cepu no vienas puses un tad griežu riņķī un tik pat ilgi no otras puses.

Man nav pieredzes ar maizes mašīnu, tāpēc pieļauju, ka ar to var būt ērtāk, bet kopumā mūsmājās multivāres katls sevi attaisnojis tieši ar maizes cepšanu, kas, protams, nav tā vienīgais pienākums.

Bildē populārākais variants: 700 grami milti un 400 g ūdens.

Pēdējā laikā esmu noslogotāka un vairāk nogursi līdz ar to dabīgi atgriežos pie tieksmes improvizēt. Maizes krājumi bija beigušies un ieraugs par daudz saaudzis līdz ar to divas ēdamkarotes pabaroju ar miltiem un ūdeni (lai aug nākošā raža :)), bet atlikušo ar vienu glāzi ūdens ieskaloju bļodā. Idejiski pieturējos pie publicētās Iesācēju receptes, bet praktiski nav ne jausmas, cik daudz un kādas ūdens, miltu proporcijas bija. Jēdzīgu miltu joprojām nav, tāpēc dažadībai izmantoju pilngraudu mannu, samaisot kopā ar baltajiem biomiltiem (1:1 varētu būt). Atceroties savu bēdīgo pieredzi ar to, ka baltie milti veido šķidrāku rezultātu pēc uzrūgšanas, pievienoju vairāk kā 3 glāzes miltus un rezultātu kādu laiku pamīcīju līdz sanāca viegli lipīga mīkla (pie rokām sāk lipt, bet viegli atlīp jeb nepieķep), kuru liku raudzēties kādas 9 stundas. Uzrūga smuki - vismaz divas reizes. Izķeksēju mīklu no bļodas ārā (kāpēc tos labos padomus atceros vienmēr, tik sastopoties ar kļūdu sekām - bļodu ieteicams nedaudz iesmērēt ar eļļu, tad vieglāk uzrūgušo mīklu izdabūt). Mans nodoms bija uzlocīt, kā receptē minēts un likt cepties. Mīkla bija pārāk bieza uzlocīšanai un tāpēc uzmanīgi izveidoju kukulīša formu un stūķēju cepamajā traukā iekšā. Rezultāts bija daudzsološs - kukulītis ar labu pacēlumu, kas cepeškrāsnī vēl pacēlās. Mana otra kļūda bija, ka neizveidoju iegriezumus - klaipam piepūšoties garoza saplaisā pēc saviem ieskatiem. Garšu tas, protams, nebojā, bet žurnāla vākam neder. :)

Rezultātā sanāca aromātiska un lieliski garšojoša maize bez skābuma piegaršas. Svaiga maize ir mīksta ar kraukšķīgu garozu. Atkarību izraisoša garša, kuru joprojām nezinu, kam pielīdzināt. Iedvesmo cept vēl un vēl...

Ja sākumā nevarēju sagaidīt, kad ieraugs būs savairojies pietiekoši daudz, lai, neiztērējot visu, sanāktu maizes cepšanai, tad laika gaitā piedzīvoju sajūtu, ka tas aug ātrāk, kā spēju izlietot, un sailgojos pēc atpūtas brīža jeb aizsūtīju ieraugu atvēsināties uz nedēļu ledusskapī.

Manā kontā ir vismaz pieci maizes kukuļi un atziņa, ka mīklas biezumu svarīgi sajust, jo dažādiem miltu veidiem un proporcijām, ja jauc kopā vairākus, atšķiras ūdens absorbcijas spēja un uzvedība rūgšanas laikā līdz ar to mīkla var sanāk nesaistīgi irdena un bieza un var sanākt tik šķidra, ka ar to neko nav iespējams pasākt. Vienā reizē izmēģināju arī maizi, kuras mīklu mīca un raudzē vairāk kārt. Viss sanāca lieliski līdz brīdim, kad uzrūgušo klaipiņu ieliku cepamajā traukā - vienā mirklī tas saplaka, no kā secināju, ka vajadzēja raudzēt uzreiz pašā traukā.

Miltu krājumi paputējuši un līdz ar to manas maizes cepšanas aktivitātes pierimušas (stendā, kur pērku pilngraudu kviešu miltus, gandrīz nedēļu pievedums jāgaida) - galu galā vēl jau jānotiesā saražotais. :) Neveiksmju gadījumā cieš maizes ārējais izskats, bet garšu tas neietekmē un bērni atzinīgi novērtē manus pūliņus, bet es ar līkumu eju veikala maizes stendiem, jo kārtējo reizi pašgatavotais iegaršojies tik ļoti, ka nekādas vēlmes pirkt komerciālo (man vispār komerciālais ēdiens šķiet pliekans un sintētisks garšas ziņā, salīdzinot ar pašgatavoto).

Mantotais taupīgums neļauj mest ēdienu ārā un tādejādi, arī izmantojot ierauga atvaļinājumu, man sanāca papildus ieraugs, uz kura pedantisku raudzēšanu gan neiespringu un izmantoju to keksiņu mīklai.

Tad nu beidzot, vairāk kā mēnesi kopš bloga izveidošanas, man ir pirmais taustāmais rezultāts jeb tapis dabīgi raudzētais maizes klaips! Nav tik labs, lai varētu lepoties, bet sanāca labāks nekā biju iedomājusies. Sava debijas maizes klaipa recepti noskatīju youtube - uzmanību piesaistīja ar vienkāršību, jo mīkla nav jāmīca. Recepte tiešām vienkārša un, ja reiz sanāca man, tad sanāks visiem. :)

Sākot gatavot mīklu, atklāju, ka man nav vajadzīgais ierauga daudzums (pieliku tikai 100 ml jeb 2,5 reizes mazāk) - pēc aprēķiniem, ņemot vērā ierauga barošanā izmantoto ūdens un miltu daudzumu, it kā bija jāpietiek, bet ķīmija ir un paliek ķīmija (attiecībās ar to esmu blondīne) un tās ietekmē tilpums mainās. Video pretēji lasītajiem ieteikumiem ieraugu izņem no ledusskapja, samaisa (pēc pazīmēm pārrūdzis) un liek klāt. Mans ieraugs bija stipri biezāks, kas mainīja ūdens miltu proporcijas mīklai. Ņemot vērā, ka ierauga bija stipri mazāk, tad raudzēju ilgāk jeb ieteikto 8-12 stundu vietā sanāca 14 stundas. Pieļauju, ka mazei vajadzēja sanākt pufīgākai un saldākai (vismaz man tā kārotos :)) Skābums nav izteikti jūtams maizes garšā, bet paliek kā pēcgarša. Kopumā maizes garšu ir grūti noraksturot - ja nu vien kā atkarību radošu. Atšķirās no veikalu maizes un ir aromātiskāka.

Mīklai izmantoju 2/3 pilngraudu kviešu miltus un 1/3 baltos (nebalinātos) kviešu miltus.

Kad mīklu biju sagatavojusi likšanai krāsnī, tad iezvanījās telefons, kā dēļ ātri iemetu traukā un tinuma šuve sanāca virspusē, ko var redzēt arī attēlā. Paskatījos gan, ka video ir līdzīgi, un kopumā tas maizes skatu nebojā.

Tuvākajā laikā plānoju atkārtoti cept maizi pēc šīs pašas receptes, ievērojot noteiktās proporcijas un raudzēšanas laiku. Gūtās atziņas:

• Proporcijas maizes cepšanā IR svarīgas. Man raksturīgi gatavošanai pieiet radoši un receptes izmantot iedvesmai kā aptuvenu ceļrādi nevis stingri pēc tām vadīties. Maizes cepšanā, īpaši iesācējiem, kam nav attīstīta spēja sajust maizes tapšanas procesu, svarīga precizitāte. Radošo lomu dabīgās maizes gatavošanā uzņemās mikroorganismu populācija, tāpēc, cik lasīts, rezultāts variē arī stingri pieturoties pie vienas receptes.
• Maizi visērtāk mājsaimniecības cepeškrāsnī cept cepamajā traukā. Parasti iesaka 20 minūtes cept ar vāku un 20 minūtes bez vāka. Tādejādi sanāk maizei kraukšķīga garoziņa. Man to kraukšķīgumu kārotos mazāk izteiktu, tāpēc domāju mēģināt bez vāka cept tikai 10 minūtes.
• Tas ir daudz vienkāršāk, kā varētu šķist, un noteikti tā vērts!!!

Joprojām nepacietīgi gaidīju, regulāri apciemojot savu pastkasti, un šodien savu sūtījumu no ASV saņēmu. Īstenībā, ja neskaita manu nepacietību, tad pārsteidzoši ātri - ir pagājušas bez vienas dienas 5 nedēļas kopš nosūtīju pieprasījumu. Biju iedomājusies, ka būs vairāk tā pulvera - ir apmēram viena tējkarote. Cerams, ka manas labturības prasmes nepievils un nebūs jāsūta pa jaunu. Jāķerās pie aktivizēšanas! :)

Pēdējie mani eksperimenti nevainagojās ar noturīgu rezultātu un tad citu aktualitāšu iespaidā tos uz brīdi pārtaucu. Pēc manas necilās pieredzes nav problēmas aktivizēt rauga sēnīšu un pienskābes baktēriju populāciju, bet grūti to interesi un aktivitāti noturēt stabilu un progresējošu - vienkārši sakot, pirmajā reizē lieliski uzrūgst, bet pēc piebarošanas sāk stagnēt. 

Turpinu noņemties ar eksperimentālā kārtā piejaucēto dabisko ieraugu. Man nesaprotamu iemeslu dēļ tas lieliski parāda savu raksturu izveidojoties, bet pēc pārvietošanas uz lielāku trauku un piebarošanas noplok. Lai arī gaisa burbulīši liecina par dzīvību tajā, ieraugs vairs rūgšanas laikā tik ļoti nepaceļās. Atzīstos, ka tā iemesla dēļ diskvalificēju pirmo veiksmīgi jaunizaudzēto ieraugu un uzliku raudzēties jaunu. Atkal jau pirmās uzrūgšanas laikā apjoms pieauga 2-2,5 reizes un masa izskatījās kā no pareizajām bildēm. Bet pēc pārvietošanas uz lielāku trauku, lai piebarotu, tas zaudēja savu aktivitāti. Pieļauju, ka man nesaprotamu iemeslu dēl ieraugam nepatīk otrs trauks (stikla bļoda) - un atliku atpakaļ burciņā, ievērojot pieļaujamās proporcijas. Tagad jau trešā diena - nav tik aktīvs kā pirmajā uzrūgšanas reizē (palielinās apjomā par kādiem 50% nevis 200%), bet process notiek. Turpinu barot un vērot. Ierauga gatavošanā izmantoju z/s kūdrāji bioloģiskos pilngraudu kviešu biltus un "Hercogs" bioloģiskos baltos miltus.

Tā kā neies jau labu mantu mest ārā un laika gaitā iekrājās ierauga atlikumi no piebarošanas reizēm, tad nolēmu to izmantot pankūku mīklai. Pankūkas cepu vafeļu pannā un sanāca interesantas - ar diezgan izteiktu mandeļu piegaršu. Savdabīgas. Parasti cenšos atcerēties miltus pankūku mīklai mērcēt vismaz 8 stundas, pievienojot ēdamkaroti skābpiena produkta vai ābolu etiķa, bet tad garšu tas neietekmē. Dabīgi raudzēts sanāca savdabīgs - kā ar savu raksturu. Bērni atzinīgi novērtēja. :)

Ieintriģēta parakos pa internetu - kā tad, arī makaronus un pelmeņus var pagatavot no dabīgi raudzētas mīklas. Šādas nodarbes galvenais mērķis ir neitralizēt fitātus. Noteikti būs jāizmēģina.

Atcerējos pirms kāda laika lasīto rakstu "Mirušie ārsti nemelo" par to, ka slimību pamatā ir uzturvielu trūkums organismā un mūsdienās cilvēki mirst no... bada. Tas lika paskatīties uz to visu no pilnīgi cita skatu punkta un labi sasaucās ar rakstā par maizes ietekmi uz veselību minēto, ka glutēnam ir abrazīva un kairinoša iedarbība uz zarnu sieniņām, kas izraisa uzturvielu uzsūkšanās mazspēju.

Paradoksāli, ka mēs dzīvojam laikmetā, kurā tik liela pārtikas produktu daudzveidība kā vēl nekad. Vēl tikai 100 gadus atpakaļ (tieši tad izgudroja pirmo mājas ledusskapi) cilvēki uzturā lietoja savā reģionā audzēto pārtiku un atbilstoši sezonai līdz ar to pārtikas daudzveidība ikdienas ēdienkartē bija daudz mazāka. Pirms 1000 gadiem tā bija vēl daudz mazāka un tagadējās Latvijas teritorijā dzīvojošie cilvēki vispār nepazina mūsdienu latviešu "maizi" kartupeļus tāpat kā šodien ierastos tomātus, burkānus, gurķus un daudzus citus produktus, bez kā mūsdienu ikdienas uzturs nav iedomājams. Tai pat laikā man aizdoma, ka, ja vien mums nebūtu pieejamas šodienas medicīnas iespējas, kas gana bieži cilvēku mākslīgi notur pie dzīvības, tad mirstība būtu daudz augstāka kā tajā laikā, jo cilvēku veselības stāvoklis, "uzlabojoties" uzturam, pasliktinās. No vienas puses mums kādus produktus reklamē kā lieliskus konkrētu uzturvielu avotus, no otras puses tiek noklusēts, ka nepareizas vai pārcentīgas apstrādes rezultātā šo uzturvielu uzsūkšanās organismā ir stipri ierobežota kā tas ir ar klijām un pilngraudu maizi, kas fitātu dēļ ir kaitīgas veselībai. Rezultātā, patērējot visu laiku daudzveidīgāko uzturu, mēs ciešam no uzturvielu trūkuma.

Turpinu audzēt savu jaunizveidoto ieraugu. Biju pārvietojusi uz lielāku trauku un novietojusi istabas temperatūrā kā rezultātā aktivitāte manāmi noplaka. Lai gan mani priecē pavasara saule, ieraugam acīmredzami ar to par maz. Visus (3 gb.) termometrus mājās savu eksperimentu rezultātā esmu piebeigusi, tāpēc nav ne jausmas, cik īsti grādu ir. Nolēmu pārvietot atpakaļ uz termotrauku un sekoju līdzi ierauga aktivitātei - līdz ar to sanāk retāk barot kā ieteikto 12 stundu laikā, jo svarīgi, lai tas spētu pārstrādāt piebarojumu.

 Par atklājumiem - ar gandarījumu iztulkoju, manuprāt, vērtīgu rakstu par dabiski raudzētās maizes ietekmi uz veselību. Interesanta viela pārdomām. Līdz šim bija redzēts sazvērestības teoriju stilā ieturēts sižets par pārtikas rauga kaitīgumu. Diemžēl man nav izdevies atrast apstiprinājumu cienījamos resursos līdz ar to pārtikas rauga noslēpums nav līdz galam atšķetināts. Šis raksts atklāja nianses, kuru dēļ nav vairs būtiski, kas īsti ir pārtikas rauga sastāvā (papildvielas). Joprojām intriga, kāpēc latviskajā informācijas telpā par to netiek runāts.

Sildīju visu nakti savu potenciālo ieraugu cepeškrāsnī un no rīta, izmērot temperatūru, secināju, ka tā ir pārsniegusi 35 grādus. Tātad pārcentos ar siltumu un mīkla izmetama. Iespējams pavasaris ar mainīgajiem laika apstākļiem un apkures sezonas noslēgumu nav piemērotākais laiks šādiem eksperimentiem.

Vai es padodos? - Nea! Tik ananāsu gan vairs nepirkšu. Mēģināšu gatavot pēc otras receptes, kurā izmanto tikai miltus un ūdeni (un ārā met jau pēc divām dienām :D), un mierinājumam celšu savu kulināro pašapziņu ar medus kūkas radīšanu (izdošanās garantēta).

Tātad eksperimenta otrā kārta: sajaucu 60 ml ūdens ar 120 ml miltu. Kārtīgu samaisīju un atstāju uz 12 stundām. Maisījums sanāca daudz biezāks kā gatavojot ar sulu. Ar cepeškrāsni vairs nekrāmēšos un, cenšoties tomēr radīt siltākus apstākļus, ieliku burku termotraukā. Tātad - eksperiments turpinās un intriga par to, vai izdosies pieradināt rauga sēnīšu un pienskābes baktēriju populāciju, joprojām aktuāla.

Kas to būtu domājis, ka tik nepacietīgi čubināšos ap savu potenciālo ieraugu (manā kontā pat nokaltuši kaktusi ir). Skaitīju stundas un tieši pēc 48 piebaroju ar ananāsu sulu un miltiem. Joprojām nekādu vizuālu dzīvības pazīmju. Nedaudz pasliktinājusies smarža - labi, ka mana informācijas bagāža pietiekama, lai šo uztvertu ar prieku nevis vilšanos: tātad kaut kāda dzīvība tur sarosījusies.

Vakardiena bija lietaina un auksta diena - tak neaizdomājos, ka jāsilda un, iespējams, tāpēc nav redzama progresa. Bet... esmu apņēmības un optimisma pilna piedzīvot, ka manu miltu maisījumu apdzīvo gaidītā  mikroorganismu populācija. Šodien turēju pie plīts, gatavojot ēst, un vakarā stiepu līdzi uz darbu - silda sānus pie sildītāja. Tā kā man nav ne jausmas, kāda ir zemākā iespējamā sildīšanas temperatūra cepeškrāsnī, tad neriskēju tur likt sildīties vēl. Būs jāpārbauda ar termometru, vai nav virs 30.

Vēl pētu veikalu trauku plauktus - nekur nemana pietiekoši lielus keramiskos cepamos traukus ar vāku. Tieši tādos iesaka cept maizi, lai neizveidojas bieza un cieta garoza, jo šādos traukos tiek nodrošināts, ka tvaiki mitrina maizi cepšanas laikā. Noskatīju stikla cepamos traukus. Vēl lūkojos pēc groziņiem maizes raudzēšanai. Pagaidām bez rezultātiem.

Nenocietos un nopirku ananāsu šodien. Pat garšīgs eksemplārs izrādījās  un gana sulīgs, lai dzīvības sulas atdalīšana neradītu problēmas. Pirmais eksperimentālais solis ir sperts - sajaucu traukā 60 ml ananāsu sulas ar 3,5 ēdamkarotēm pilngraudu kviešu miltiem. Tagad 4 dienas jānotur, katru dienu 2-3 reizes enerģiski apmaisot, un tad sekos otrā eksperimenta kārta jeb ēsmas papildināšana, lai piesaistītu rauga sēnīšu un baktēriju uzmanību. Laiku turpinu īsināt, studējot interneta plašumos pieejamo informāciju par tēmu un papildinot bloga apcirkņus.

Lasu un pētu interneta dzīlēs atrodamo informāciju par dabiski raudzētu maizi (angliski sourdough). Labas maizes pamatu pamats ir labs ieraugs. Tādu var dabūt no draugiem, paziņām, nopirkt vai pagatavot pats. Pēdējo iesācējiem neiesaka. Draudzene piedāvāja savu ieraugu, bet degustējamais rezultāts motivēja meklēt labāku alternatīvu. Manu uzmanību piesaistīja Carl Griffith's 1847 Oregon Trail ieraugs - pieejams bez maksas, tikai jānosūta tukša aploksne ar pastmarku vai viens dolārs pasta izdevumu segšanai (vairāk info: carlsfriends.net). Laikam tieši senatnīgums un ideja turpināt kaut ko ar tādu vēsturi mani visvairāk uzrunāja. Arī atsauksmes līdz šim lasītas tikai tās labākās - ieraugu vērtē kā ļoti labu. Nosūtīju dolāra banknoti pa pastu un sākās skaistais gaidīšanas laiks. Pirmā daļa - dabiski raudzētas maizes viena no pamatsastāvdaļām ir pacietība. Ņemot vērā, ka man ir divi nu jau 5 gadus veci bērni, tad pacietības skolā zināms līmenis iemaņu attīstībā sasniegts. :)

Tā kā paies vairākas nedēļas līdz iegūšu ieraugu, kuru pārliecināti varēšu uzskatīt par labu, un attiecīgi gūt pieredzi tāda novērtēšanā, tad nolēmu, ka interesants piedzīvojums varētu būt mēģinājums izaudzēt savu ieraugu (man tak niez nagi pēc teorijas studijām gūt arī kādu taustāmu praktisku pieredzi). Internetā atrodamas daudz un dažādas versijas un receptes kā pašam izaudzēt savu ieraugu. Pilnīgi neracionālā veidā mani uzrunāja šis variants. Neracionālā tāpēc, ka tagad jālauza galva, kur lai ņem nesaldinātu ananāsu sulu. Atsevišķi nopērkama diez vai. Atliek pirkt ananāsu. Neesmu ananāsu cienītāja - laikam tikai ieraugs spēs piespiest mani to ielikt savā iepirkumu grozā.

Maizes cepšana manā apziņā vienmēr bijis kā sarežģīts un nopietns kulinārijas izaicinājums. Pirms vairākiem gadiem biju mēģinājusi cept dabiski raudzētu maizi, tomēr centieni izgudrot velosipēdu no jauna nevainagojās vērā ņemamiem panākumiem un maizes cepšana manā dzīvē zaudēja aktualitāti. Tā kā raugu kā neveselīgu produktu izsenis esmu izskaudusi no savas ēdienkartes, tad fokusējos uz neraudzētām maizēm vai mēģinājumiem vajadzīgo efektu panākt ar sodas palīdzību. Pēdējais mēģinājums bija izcept pitas maizes ar sodu. Iespējams lielākais klupšanas akmens tajā visā bija tas, ka pamatā cepšanai izmantoju pilngraudu miltus. Rezultāts bija tālu no vēlamā un tad atcerējos par kādu senu rakstu žurnālā Garšīgi (šķiet, tas bija 2010. gada maija numurā), kurā bija aprakstīts par dabisko ieraugu, ko senāk lietoja rauga vietā (apraksts bija neiedvesmojoši sarežģīts). Tomēr tik ļoti kārojās izcept veselīgu picu, ka meklēju vairāk informācijas internetā un atklāju pavisam jaunu pasauli - to, kura man tik ļoti bija pietrūkusi. Izmantojot dabīgo ieraugu iespējams cept praktiski visus izstrādājumus, kuriem mūsdienās tiek izmantots pārtikas raugs (kas pēc būtības ir aizvietotājs). Pārsteidzoši, ka Latvijā par to praktiski nav informācijas. Mums ir senas dabiski raudzētas rupjmaizes un saldskābmaizes cepšanas tradīcijas, kuras turpina vairākas ceptuves, piedāvājot veselīgu maizi, tomēr man tas bija jaunatklājums, ka līdzīgi var cept arī baltmaizi, smalkmaizītes un picas. Kārtējo reizi secināju, ka pie mums tik plaši kultivētā izpratne par to, kas ir veselīgs, diemžēl diletantiska un stereotipu līmenī.