Improvizācija

Pēdējā laikā esmu noslogotāka un vairāk nogursi līdz ar to dabīgi atgriežos pie tieksmes improvizēt. Maizes krājumi bija beigušies un ieraugs par daudz saaudzis līdz ar to divas ēdamkarotes pabaroju ar miltiem un ūdeni (lai aug nākošā raža :)), bet atlikušo ar vienu glāzi ūdens ieskaloju bļodā. Idejiski pieturējos pie publicētās Iesācēju receptes, bet praktiski nav ne jausmas, cik daudz un kādas ūdens, miltu proporcijas bija. Jēdzīgu miltu joprojām nav, tāpēc dažadībai izmantoju pilngraudu mannu, samaisot kopā ar baltajiem biomiltiem (1:1 varētu būt). Atceroties savu bēdīgo pieredzi ar to, ka baltie milti veido šķidrāku rezultātu pēc uzrūgšanas, pievienoju vairāk kā 3 glāzes miltus un rezultātu kādu laiku pamīcīju līdz sanāca viegli lipīga mīkla (pie rokām sāk lipt, bet viegli atlīp jeb nepieķep), kuru liku raudzēties kādas 9 stundas. Uzrūga smuki - vismaz divas reizes. Izķeksēju mīklu no bļodas ārā (kāpēc tos labos padomus atceros vienmēr, tik sastopoties ar kļūdu sekām - bļodu ieteicams nedaudz iesmērēt ar eļļu, tad vieglāk uzrūgušo mīklu izdabūt). Mans nodoms bija uzlocīt, kā receptē minēts un likt cepties. Mīkla bija pārāk bieza uzlocīšanai un tāpēc uzmanīgi izveidoju kukulīša formu un stūķēju cepamajā traukā iekšā. Rezultāts bija daudzsološs - kukulītis ar labu pacēlumu, kas cepeškrāsnī vēl pacēlās. Mana otra kļūda bija, ka neizveidoju iegriezumus - klaipam piepūšoties garoza saplaisā pēc saviem ieskatiem. Garšu tas, protams, nebojā, bet žurnāla vākam neder. :)

Rezultātā sanāca aromātiska un lieliski garšojoša maize bez skābuma piegaršas. Svaiga maize ir mīksta ar kraukšķīgu garozu. Atkarību izraisoša garša, kuru joprojām nezinu, kam pielīdzināt. Iedvesmo cept vēl un vēl...