Ja sākumā nevarēju sagaidīt, kad ieraugs būs savairojies pietiekoši daudz, lai, neiztērējot visu, sanāktu maizes cepšanai, tad laika gaitā piedzīvoju sajūtu, ka tas aug ātrāk, kā spēju izlietot, un sailgojos pēc atpūtas brīža jeb aizsūtīju ieraugu atvēsināties uz nedēļu ledusskapī.
Manā kontā ir vismaz pieci maizes kukuļi un atziņa, ka mīklas biezumu svarīgi sajust, jo dažādiem miltu veidiem un proporcijām, ja jauc kopā vairākus, atšķiras ūdens absorbcijas spēja un uzvedība rūgšanas laikā līdz ar to mīkla var sanāk nesaistīgi irdena un bieza un var sanākt tik šķidra, ka ar to neko nav iespējams pasākt. Vienā reizē izmēģināju arī maizi, kuras mīklu mīca un raudzē vairāk kārt. Viss sanāca lieliski līdz brīdim, kad uzrūgušo klaipiņu ieliku cepamajā traukā - vienā mirklī tas saplaka, no kā secināju, ka vajadzēja raudzēt uzreiz pašā traukā.
Miltu krājumi paputējuši un līdz ar to manas maizes cepšanas aktivitātes pierimušas (stendā, kur pērku pilngraudu kviešu miltus, gandrīz nedēļu pievedums jāgaida) - galu galā vēl jau jānotiesā saražotais. :) Neveiksmju gadījumā cieš maizes ārējais izskats, bet garšu tas neietekmē un bērni atzinīgi novērtē manus pūliņus, bet es ar līkumu eju veikala maizes stendiem, jo kārtējo reizi pašgatavotais iegaršojies tik ļoti, ka nekādas vēlmes pirkt komerciālo (man vispār komerciālais ēdiens šķiet pliekans un sintētisks garšas ziņā, salīdzinot ar pašgatavoto).
Mantotais taupīgums neļauj mest ēdienu ārā un tādejādi, arī izmantojot ierauga atvaļinājumu, man sanāca papildus ieraugs, uz kura pedantisku raudzēšanu gan neiespringu un izmantoju to keksiņu mīklai.
Tāpat nesen sakārojās pankūkas un nolēmu gatavot dabīgi raudzētas. Ieraugu sajaucu ar miltiem un nedaudz ūdeni (lai sanāktu pietiekoši mitra masa) un atstāju uz nakti. No rīta bija smuki uzrūgusi. Tik no baltajiem miltiem, nez kāpēc, sanāk pēc konsistences līdzīga klīsterim un stipri šķidrāka. Iemaisīju olas, cukuru, sāli un vajadzīgo konsistenci pielaboju ar pienu. Pēdējo pieliku sodu.
Pankūkas sanāca pufīgas un čauganas. Garšoja lieliski (ar mazuma piegaršu:) un man patika, ka sodas garšu vispār nevar just – tā ar galvenā ierauga funkcija: radīt apjomu, izreaģējot sodai ar ierauga skābumu, rezultātā nav nedz skābuma, nedz sodas piegaršas; un, protams, uzlabota uzturvērtība.
Write a comment
Gunita (Sunday, 10 June 2012 04:35)
Apm. 8 gadus atpakaļ, kad visu šito studēju un sāku tāpat cept maizi, daudz meklēju dažādus speciālistu viedokļus par raugu un sodu... tagad vairs neatceros kur netā, bet atradu ļoti daudz par to, ka soda, pievienota miltiem un cukuram un karsēta ???( neatceros) cik tur tajos grādos pārvēršas par ļoti kaitīgu vielu... nezinu vai tas tā ir patiešām, bet tas bija viens no faktiem, kas palīdzēja man nosvērties par to, ka mācīšos, kamēr iemācīšos dabūt dabīgo ieraugu un tikai ar to cepšu maizi. Bet vispār reizēm tā informācija par raugu un sodu ir tik pretrunīga, ka nevar saprast kam tad ir taisnība, bet to, ka dabīgais ieraugs ir vislabākais, tas ir skaidrs.